Iesacējiem

Lai sāktu nodarboties ar sportingu, ir vajadzīga tikai vēlme, apņēmība un mazliet drosmes. Šaut sportingu drīkst tikai sertificētās šautuvēs (stendos) profesionālu instruktoru vai treneru uzraudzībā - tas viss tikai tādēļ, lai rūpētos par savu un citu drošību, kas ir īpaši svarīga.

Izvēloties, uz kuru šautuvi doties - to nosaka vai nu šautuves atrašanās vieta, vai arī tas, kādā disciplīnā plānots izmēģināt roku, iesakām iepriekš sazināties ar šautuves pārstāvjiem, lai vienotos par visiem izdevīgu un piemērotu laiku. 
Sporta bāžu sarakstu un kontaktinformācija iespējams atrast, klikšķinot šeit.

Šaut var jebkuros laika apstākļos, ja vien ārā neplosās vētra un lietus negāž kā pa Jāņiem. Tomēr vajadzētu ielāgot, ka jāģērbjas ērti, tā, lai nekas netraucētu kustību brīvību. 

Aicinātas tiek arī dāmas, jo šaušanas sports ir niansēts un detalizēts - nu gluži tas, kas var aizraut kādu daiļā dzimuma pārstāvi. Taču atcerties - lai sasniegtu labus rezultātus, augstpapēžu kurpes jāatstāt mājās!

Kas ir sportings - var aplūkot prezentācijā "Sportings - golfs ar bisi".

Kā iegādāties ieroci sportingam?

1.Vēlmju, vajadzību un iespēju sabalansēšana.

2. Ieroča izvēle.

1.

Ir cilvēki, kas kādas nejaušības vai apstākļu sakritības dēļ vienreiz pamēģina izšaut ar gludstobra ieroci pa lidojošu mērķi (māla šķīvīšiem) un šī nodarbe uzreiz iepatīkas. Ir tādi, kam ir ierocis un šaušanas prasmes uzlabošanas nolūkos viņi ik pa laikam patrenējas šaušanā pa tiem pašiem „šķīvīšiem” – turpmāk, šķīvīši. Jebkurā gadījumā īsākā vai ilgākā laika posmā no šiem cilvēkiem (un ne tikai) veidojas kāda grupiņa, kas šo nodarbi vairāk vai mazāk sāk uztvert kā sporta veidu. Un parādās doma par ieroča iegādi.

Tad arī rodas jautājums – ko un par cik lielu naudas summu pirkt? Sporta ieroču (runāšu tikai par sportinga ieročiem) cenas ir ļoti dažādas – sākot no nepilniem 400 latiem un beidzot ar 20 000 un pat vairāk. Un nav jau tā, ka ar to dārgāko varēs sašaut 20 reižu labāk kā ar to lētāko. Līdz ar to katram vajadzētu sev uzdot vairākus jautājumus – cik nopietni es ar to nodarbošos (cik bieži un cik daudz izšaušu); cik daudz esmu gatavs maksāt par ieroci? Uzreiz gribētu piebilst, ka ierocis šajā sporta veidā nav tā dārgākā izmaksu sastāvdaļa. Ņemot vērā to, ka sporta veids ir samērā ekskluzīvs, daļa sportistu ieročus sev izvēlas pietiekami ekskluzīvus. Grūti uzskaitīt visus iemeslus, kāpēc ir izvēlēts konkrēts ierocis, jo katram ieroča īpašniekam būs savs stāst. Tāpēc ne vienmēr var paļauties uz citu padomiem un ieteikumiem.

 Tālāk mēģināsim nedaudz sagrupēt ieročus pēc to cenas un raksturot katru grupu (iedalījums ir neoficiāls, nejuridisks un nekur citur nav lietojams). Ieroču markas un modeļi netiks minēti, lai pēc iespējas izvairītos no subjektivitātes un reklāmas (vai antireklāmas) pārkāpumiem. Ja kādu no summām, kas atrodas starp divām grupām nevarat atrast, tad par šādu cenu būtu iespējami abu grupu ieroči:

1. Ieroči, kuru vērtība ir 500 –750 EUR robežās. Šai ieroču grupai vairāk vai mazāk varētu pielīdzināt atsevišķus Krievijā ražotus sporta ieroču modeļus. Pēc būtības ar tiem var sasniegt labus rezultātus. Raksturīgākās problēmas – mēdz būt rūpnīcas brāķis; ne vienmēr ir labs izsvarojums; samērā neliels šaušanas resurss.

2. Ieroči, kuru vērtība ir 1000– 1500 EUR robežās. Šie ieroči ir mazāk pazīstamu firmu sportinga bises. Tiem varētu būt sliktāks izsvarojums un parasti arī šaušanas resurss ir salīdzinoši mazāks.

3. Ieroči, kuru vērtība ir 1200 – 3000 LVL robežās. Pie šīs grupas būtu pieskaitāmi tie ieroči, kurus mēdz saukt par „darba zirgiem”. Absolūti vienkārši, labi izsvaroti, ar lielu šaušanas resursu apveltīti ieroči. Tiem nav lieku „ekstru” (ja kāda ir, tad tikai tādam nolūkam, lai būtu vieglāk ieroci pielāgot šāvējam).

4. Ieroči, kuru vērtība 4000 un vairāk LVL. Šai ieroču grupai pieskaitāmi profesionālu sportistu un ekskluzīvi ieroči. Ņemot vērā cenas amplitūdu, šie ieroči nevar būt slikti. Tos uzskata par „mūžīgiem” (viens sportists, visticamāk, savā mūžā nespēj „izšaut” šādu ieroci). Arī izsvarojums šiem ieročiem tiek „svarots” visā tā garumā, kas palīdz labāk izjust šaujamo. Savas dārdzības dēļ šie ieroči ceļ arī šāvēja pašapziņu. Tomēr, lai arī cik dārgs būtu ierocis, pats tas mērķī trāpīt nevar.

2. 

Kad esi sapratis, cik vari atļauties un cik esi gatavs maksāt par ieroci, ir jādodas to meklēt. Bieži ierocis tiek pasūtīts (īpaši 4.grupas ieroči), bet manā skatījumā tas nav labākais variants, jo es zinu tikai dažus pasūtītos ieročus, kas pēc saņemšanas nav pārtaisīti (tiek pielāgotas koka detaļas un līdz ar to laboti arī izsvarojumi). Ja tomēr vēlaties pasūtīt ieroci, pirms tam vajadzētu konsultēties ar speciālistu, kas palīdzēs ar padomu, kā to labāk izdarīt (veikalu pārdevēji ne vienmēr būs tie labākie padomdevēji). Kur tādu speciālistu atrast? Sportinga aktīvisti vienmēr centīsies ieteikt labus ieroču speciālistus, kā arī tādi sastopami citos, ar šaušanu saistītos sporta veidos.

Ja tomēr esat izlēmuši pirms izvēles izdarīšanas ieroci vismaz paturēt rokās, būs jādodas uz veikaliem un jāmēģina kaut ko sev piemērotu atrast. Latvijā ar šo lietu būs pagrūtāk, bet gadās, ka paveicas. „Vecās” Eiropas valstīs izvēle būs lielāka.

Vēl laba iespēja „aptaustīt” un varbūt arī izšaut ir sportinga sacensībās. Tur sacensību dalībnieki (ja laipni pavaicāsiet), parasti labprāt, iedos paturēt, pastāstīs un iedos izšaut no sava ieroča.  Lai arī kā būtu, mēģināsim nedaudz ieskatīties dažās niansēs, kam būtu jāpievērš uzmanība, izvēloties sev ieroci.

Pieņemsim, ka cilvēks, kurš izlēmis iegādāties sporta ieroci, kādu laiku jau ir patrenējies šaut pa lidojošiem šķīvīšiem. Līdz ar to jau ir izveidojusies kaut kāda ieroča izjūta. Ir tā, ka turpmāk netiks stāstīts par konkrētiem izmēriem, kam jāpievērš uzmanība, jo arī tas ir tīri subjektīvi – teorētiskais ieroča izmērs ne vienmēr sakrīt ar unikālo ieroča + sportista saderību.

Kā pirmo gribētos pieminēt ieroča „sajūtu”. To būs grūti pārbaudīt, ja rokās varēsi paturēt tikai vienu ieroci, jo jebkuru sporta ieroci ir samērā viegli ieplecot, bet pacilājot vairākus ieročus, par kādu pēkšņi (nu, ne vienmēr) var teikt – tas ir mans! Ierocis ir sportista roku un redzes līnijas „pagarinājums”. Tāpēc labai sajūtai jābūt to jau paņemot tikai rokās un tikai pēc tam ieplecojot.

Ja ir laba sajūta, paņemot rokās ieroci, vajag to ieplecot vairākas reizes. Ja liekas, ka tas labi „krīt” plecā, pamēģini ieplecojot uz kaut ko konkrētu notēmēt (piemēram, uz kādu mēbeles detaļu vai stūri). Vēl var pamēģināt ieplecot ar aizvērtām acīm. Atgādinu, ka pie šīm darbībām, lai kur tas notiktu, VIENMĒR pārliecinies, ka ierocis nav pielādēts!

Tad, kad ierocis ir izcilāts, ļoti labi būtu, ja ar to varētu izšaut (īpaši tas attiecas uz 1. un 2. grupas ieročiem). Šaut vajadzētu pa 2 atsevišķiem mērķiem (no katra stobra pa citu mērķi). Mērķiem vajadzētu būt pēc iespējas lielākiem un šaušanas attālumam ne lielākam par 15 metriem (īpaši mazāku arī nevajadzētu izvēlēties). Ja pēc pirmajiem šāvieniem skrošu kūlis ir vienmērīgs un trāpījumi no abiem stobriem precīzi nosedz mērķa centru, vari vēl pa vienai reizei izšaut no katra stobra. Un, ja trāpījumos nekas nemainās, tad viss ir kārtībā. Ja katram stobram ir atšķirīgas trāpījuma vietas attiecībā pret mērķa centru un pēc vairākiem šāvieniem šāda kļūda atkārtojas, ierocis ir brāķis un šaušanai neder (tam ir neprecīzi salodēti stobri) un labot to nav iespējams. Ja šāvieni no abiem stobriem nav precīzi, bet nobīdes no mērķu centra ir vienādas (gan attāluma, gan virziena ziņā), tad ir divi varianti – uztraukumā tiek kaut kā nepareizi tēmēts vai arī šis ierocis tev nav piemērots. Pamēģini vēl pašaut – ja nekas nesanāk, tas ierocis neder.

Īsumā tas būtu viss. Vēl tikai daži sīkumi, kam vajadzētu pievērst uzmanību. Patrontelpas garums labāks ir 76 mm (3”), jo ir universālāks par 70 mm. Stobru garumi ir dažādi, bet sportingam tomēr universālākais būtu 75-76 cm (30”). Labas lietas, kas ieroci padara nedaudz universālāku – regulējama laide, regulējama sprūda mehānisma palaišanas mēlīte (var būt regulējama gan „cietība”, gan attālums), bet tas, saprotams, sadārdzina ieroci. Pirmajam ierocim noteikti vajadzētu maināmus „čokus” (stobru sašaurinājumi), kas īpaši nesadārdzina ieroci.

Paldies Rolandam Melnacim par padomiem sporta ieroča iegādē!